Straupes Labumi
Pievienots: 30.01.2016

“Arī grīdu var izmazgāt radoši”

Vieta kur buut laimiigai

Māksliniece Niluta Bahmane savā mūžā dzīvojusi dažādās Latvijas vietās, bet jau vairākus gadus par savām mājām sauc Straupi. Nilutas veikumus arī mūsu novadā šur tur parādās –  vasarā Straupes ev.lut. baznīcā bija fotoizstāde „Bērni. Ar acīm kā laukakmeņiem.”, pirms tam vēl divas fotoizstādes,  Niluta piedalījās novada logo konkursā, kur ieguva otro vietu un kempinga „Apaļkalns” simpātiju balvu, Lauku labuma tirdziņa kalendārs arī ir viņas veidots, tāpat arī baznīcas un Ungurmuižas bukleti.

Niluta ir beigusi Mākslas akadēmiju –  Interjera dizaina un vides mākslas nodaļu -,bet strādājusi ir dažādus darbus, bijusi pat bērnu dārza audzinātāja. Protams lielākā darba dzīves daļa pagājusi dažādos ar mākslu saistītos projektos un darba vietās.  „Skolas laikā strādāju „Latvijas keramikā”, un mans pirmais pirkums par sapelnīto naudu bija rotaļu suns, jo man ļoti patika dzīvnieki, bet mamma nekad īstu nav ļāvusi ņemt.” Vēlāk akadēmijas laikā viņa darbojusies „Studentu centrā”, kur veidojusi arī atjaunoto studentu Dziesmu svētku plakātu. „Akadēmijas laikā piedalījos vairākās instalāciju izstādēs,” stāsta Niluta. ”Esmu strādājusi arī divās interjera firmās, kurām pati veidoju telpu dizainu. Arī „Klondaikās” esmu veidojusi zāļu noformējumus. Septiņus gadus strādāju Latvijas Okupācijas muzejā, galvenokārt iekārtojot izstādes, kas bija ļoti interesanti.” Strādājot Okupācijas muzejā, māsliniece papildus sāka darboties arī kā profesionālās vidusskolas māksliniece Ogrē, kur vēlāk bija gan fotogrāfe, gan audzēkņu pašpārvaldes vadītāja, interneta avīzes veidotāja, ārpusstundu pasākumu organizatore un direktora vietniece ārpusstundu darbā. Nilutu vienmēr interesējis apgūt kaut ko jaunu: „Uzskatu par lielu veiksmi to, ka savulaik esmu beigusi floristu kursus pie sievietes, armēnietes, kura šo mākslu, ikibanu, apguvusi Japānā.” Niluta savas zināšanas nodevusi arī tālāk, lasot floristikas lekcijas meitenēm, savukārt puišiem galdniekiem mācījusi stilu mācību.  „Man gribas dalīties savās zināšanās ar citiem,”Niluta atzīstas.  „Agrāk, jaunībā domāju: „Skolā strādāt – nekad!” Bet, ne velti ir teiciens „Nekad nesaki nekad”, stāsta Niluta un turpina. „Esmu strādājusi arī bērnu dārzā ar 3-4 gadīgiem bērniem, mums bija liela grupa – 33 bērni. Man ar viņiem bija interesanti, gājām pārgājienos, mācīju atpazīt pēdas sniegā, koku lapas vasarā. Un mācot otram piedzīvojumu, tu pats arī esi piedzīvojumā. Tikām pat pie izglītības ministrijas goda raksta – paši dekorējām telpas, šuvām aizkarus, zivis no Rīgas maisiņā vedām un akvāriju taisījām, dažādus pasākumus rīkojām.”

Mākslas pasaule ir tik dažāda un iespēju darboties ir daudz, bet Niluta pati labprātāk aizraujas ar floristiku, stila un krāsu mācību un ornamentiku, īpaši latviešu zīmēm. „Ar manu plašo profilu ir tā,ka man daudz kas patīk, un es daudz ko māku un varu, tomēr reizēm tas ir arī mazliet bremzējošs faktors, jo liekas  -  ja es daru vienu, tad pārējie darbi kavējās. Reizēm gribas darīt visu un beigās es neizdaru neko. Bet vispār jau ir forši , ka vari šo un to, interesantāka dzīve.” Pēdējā laikā Niluta vairāk aizrāvusies tieši ar fotografēšanu. „Sāku fotografēt, jo man gribējās piefiksēt tos brīnumainos mirkļus, ko redzēju un piedzīvoju ,un, galvenais, parādīt un padalīties arī ar citiem. Uz vasaru grasos atsāk akvareļu glezniecību, bet tas ir laiks, kad ir jābūt pilnīgi vienam ,to nevar tā pa vidu citām lietām. Izrādās, ka man ir tā saucamā absolūtā redze, ko es pati nezināju, līdz ar to gleniecība man ļoti labi padodas.”

Plauža ezers

Plaužu ezers. Nilutas foto (piedalījies izstādē)

  Vaļaspriekus māksliniecei ir grūti nodalīt no darba, jo uz viņu attiecas teiciens: „Dari darbu, kas tev patīk un tev nekad nebūs jāstrādā”. „Man tiešām patīk tas, ko es daru, vai tās bija trakulības „Klondaikā”, vai nopietnais darbs Latvijas Okupācijas muzejā, man arī tas ļoti patika, es nevaru iedomāties kā var strādāt, ja savs darbs nepatīk, tas nav par mani. Man ir vajadzīgs kas radošs,” saka Niluta. Strādājot rehabilitācijas kolektīvā „Saulrīti” viņa jauniešiem teikusi: „ Arī grīdu var izmazgāt radoši – var ar gariem zobiem, bet var tā ar knifiņu.” Bet savi ārpusdarba prieciņi Nilutai ir. Par lielāko aizraušanos viņa sauc ceļošanu, protams, kopā ar fotoaparātu. Tālākais un mīļākais ceļojums bija Sardīnija, kur māksliniece nodzīvoja vairāk kā četrus mēnešus. „Es sapratu, ka pēc vairākiem parametriem esmu itāliete – kafija, olīves, tomāti, makaroni, šauras, stāvas ieliņas un silta jūra – tas viss ir par mani. Ja nebūtu Latvijas… Bet tā ir!”

SardiinieteSardīniete. Nilutas foto

Sardiinija Sardīnijas pludmale. Nilutas foto

Latvijai Nilutas sirdī ir īpaša vieta, savās pārdomās viņa dalās arī ar citiem: „Itālijai ir milzīga kultūras bagātība un krāšņa daba, bet,kad es atgriezos atpakaļ Latvijā – cik te ir fantastiska daudzveidība dabā! Tādu es neesmu redzējusi nekur citur. Tik ļoti mazā teritorijā –Liepājas skarbums, jūra; Straupe, Cēsis, ar savu barokālo greznību, ar lielajiem ozoliem; Alūksne atkal citādāka; Piebalga -  fantastiska;  Zemgale, kur tu brauc kā pa galdu un skaties uz lielajiem tīrumiem. Mēs tiešām esam Dieva izredzēta tauta, varbūt tāpēc arī mūsu zeme tik ļoti iekārota.” Niluta atzīs, ka skaisti ir daudz kur pasaulē, taču latviešiem būtu jālepojas ne tikai ar dabas skaistumu, bet arī folkloras bagātību un ne tikai. „Arī grafisko zīmju, ornamentu daļa mums ir ļoti bagāta, jo pasaules etnogrāfiju es mazliet zinu, un, paturot prātā mūsu mazo skaitu, nav otras tik bagātas tautas ar dažādiem etnogrāfiskiem elementiem, grafisko un krāsu bagātību. Un runāt par Latvijas pelēkajiem toņiem ir noziegums pret Latvijas dabu – jā, ir balts un pelēks, bet ir arī sveķenes, zvaniņi, magones un rudzupuķes. Mēs bieži paši sevi nenovērtējam, jo daudz ko nezinām.”

Pilssala 

Savvaļas zirgs Pilssalā, Jelgavā. Nilutas foto (piedalījies izstādē)

 Lai gan ceļošana nu kļuvusi par Nilutas sirdslietu, par šī vaļasprieka aizsākšanu viņai ir īpašs stāsts: „Man bija gandrīz 32 gadi, un es ārpus Padomju savienības nebiju bijusi.  Savam toreizējam dzīvesbiedram teicu: „Nu skaidrs, es tā arī vairs nekur ārpus Latvijas neaizbraukšu.” Nākamajā dienā mums abiem atnāca ielūgums uz semināru kultūras izglītības darbiniekiem, kurš norisinājās Dānijā. „ Niluta savu stāstu turpina, sacīdama: „ Interesants šis ceļojums bija ar to, ka uz Dāniju devāmies caur Igauniju, Krieviju un Skandināvijas valstīm, bet atpakaļ braucām pa Eiropas pusi. Kad iebraucām Frankfurtē, vietējie iedzīvotāji, dzirdot mūs runājam, tā jocīgi skatījās, neizturējām un pajautājām, kas par lietu. Tas bija 1991.gads, viņi ieslēdza radio un prasīja:”Jūs nezinat?” Kad mēs bijām Frankfurtē, Rīgā uz tiltiem stāvēja tanki. Norisinājās Augusta pučs. Sajūta gan bija baisa – mājās palika bērni, ģimenes. Mūsu starpā bija vairāki ziņotāji, kuriem, izrādās, bija sakari Vācijā un Dānijā, viņi piedāvāja iespēju palikt kādā no šīm valstīm, bet mēs visi nobalsojām, ka brauksim atpakaļ, lai kas arī notiktu.”

Savus bērnus Niluta vienmēr likusi pirmajā vietā un bieži uzsver nozīmi vecāku  kopā ar bērniem pavadītajam laikam. „Man augstskolā ļoti labi gāja, biju labi novērtēta un saņēmu labas atzīmes, bakalauru pabeidzu, bet meģistrantūrā nācās paņemt akadēmisko gadu, tā arī nepabeidzu,” iesāk stāstīt māksliniece. „Talants un māksla ir ļoti lieli egoisti, akadēmijas vidē redzēju daudz cilvēkus, kuri izvēlējās talantu,un kuru bērni palika novārtā. Tev ir vai nu talants un profesija, kas patiesībā ir dzīves veids, vai ģimene, ļoti reti kuram šīs abas lietas izdodas apvienot.  Izvēlējos bērnus, vai tā ir pareizā izvēle? Domāju, ka jā, jo manus bērnus neviens cits neaudzinās.” Savos uzskatos Niluta ir gana strikta un pārliecināta. Viņa ir arī diezgan tiešs cilvēks – vienmēr gatava izteikt un aizstāvēt savu viedokli, pati atzīst, ka tiešums mākslā ir palīdzējis, arī kontaktos ar bērniem un strādājot ar jauniešiem skolā un „Saulrītos”, taču nav bijis sevišķi labs biznesa un darījumu partneris. Niluta gan uzsver, ja viņai būtu iespēja kaut ko mainīt, viņa rīkotos tāpat, jo nav gatava nodot pati sevi, tikai tāpēc, lai saglabātu kādus bonusiņus – draudzību ar ērtu cilvēku, vai darbu.

Turpinot sarunu par Latviju Niluta atzīst, ka šobrīd pieaug pieprasījums pēc  latviskā, līdz ar to daudzi to pārvērš par biznesu. „Padomju laikā mūsu ornamentika tika nonivelēta, bet tagad tā pamazām sāk atgriezties pirmatnēji tīra,” stāsta Niluta. „Ja agrāk daudzi nezināja, ko mūsu ornamenti nozīmē, tad šobrīd daudzi interesējas par to nozīmi, mācās atšķirt un ceļ gaismā savas zināšanas. Cepurīte ar Auseklīti ir viena lieta, ar to tu pasaki, ka esi latvietis, tāpat kā piekarinot mūsu karodziņu pie automašīnas, bet kā cilvēkos dabūt iekšā to krietnumu un godīgumu? Jo šis latviešu konstraktīvais ornaments jau arī ir godīguma, tikuma un pasaules kārtības izpratne – ir vertikāle, kas ir Dievs un horizontāle, kas ir zeme, un tad kad viss ir pareizā kārtībā un harmonijā,  arī tu pats vari būt harmonisks, un ne jau no lupatu kaudzes vai trīs mašīnām garāžā. Kā dabūt šo izpratni ikdienā, tas atkal ir jautājums par izglītību,” savās pārdomās dalās Niluta. Viņa arī apbrīno agrāko cilvēku darba spēju un veikumu: „Tas ir fantastiski, ka agrāk, bez elektrības, bez citiem atvieglojumiem tapa skaisti izšuvumi, rotas, adījumi, ragavas un citas lietas, domāju, ka tas nebūtu pieejams, ja tajā laikā to būtu viegli paveikt – no viegluma skaistums nerodas. Arī ozols no zīles izaug caur sāpēm un bērns pasaulē nāk ar sāpēm.” Nilutai ir viedoklis daudzos jautājumos un ir ineteresanti runāt gandrīz par jebkuru tēmu. „Es interesējos par lietām, bet neesmu tik liela speciāliste, ka līdz kaula smadzenēm ieeju iekšā kādā no tēmām. Man gribas saprast un zināt,” atzīstas māksliniece. Viņa dalās arī savās pārdomās par to, ka šobrīd cilvēki vēlas tik daudz ko mainīt, bet vajadzētu domāt par pārmaiņām nevis tā, lai pašam tiktu resnākā desa, bet jādomā par nākamajām paaudzēm un arī -, ne jau mantiskā vērtībā un nozīmē. „Būtu jāizglīto jau vecāki, lai varētu tālāk turpināt ar bērniem. Ir labs teiciens: „Neaudziniet bērnu, audziniet sevi, jo tik un tā viņš atdarinās jūs.”  Tajā minūtē, kad tu ar savu bērnu neesi bijis kopā, tu šo minūti zaudē, jo tā neatgriežās,” saka Niluta un piebilst: „Laiks ir pati dārgākā dāvana, es nesaku, ka ar bērnu ir jādzīvo 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, bet, jo tu pilnvērtīgāku laiku savam bērnam uzdāvināsi, jo lielāku ieguldījumu tu esi ielicis savā un bērna nākotnē, arī tautas nākotnē, jo bērns tālāk to mācās nodot saviem bērniem. Neviens bizness, nevienas attiecības nav vairāk vērtas, kā tavs bērns.” Turpinot sarunu par dzīves patiesajām vērtībām Niluta atceras, ka nesen noskatījusies interviju ar sporta žurnālistu Armandu Puči: „Intervijas beigās viņš teica: „Ir jāiemācās atšķirt lietas un vērtības. Un šīs vērtības ir godīgums, krietnums un mīlestība.” Arī es varu iztikt ar mazumiņu un pārējā laikā gleznot. Protams ir vajadzīgs jumts virs galvas un bikses kājās… vienīgais kam,manuprāt, tiešām vērts krāt naudu, ir ceļošana.”

Atgriežoties pie Nilutas profesijas un mākslas dotībām, viņa pastāsta, ka mākslinieki ģimenē bijuši gan no mātes, gan tēva puses: „ Mamma savulaik tamborēja, adīja un šuva pasakainas lietas, un joprojām, savos 87 gados darbojas dārzā. Tēvs bijis izmācījies par pedagogu, žurnālistu, sāka mācīties arī franču valodu, bet beigu beigās strādāja par juvelieri, pamatā ar dzintaru un sudrabu. Arī  tēva māsa bija juveliere, un mans dēls šobrid darbojas ar sava vectētiņa instrumentiem.” Māksliniece pastāsta, ka tēva mamma bijusi ļoti radošs cilvēks – taisījusi lampām abažūrus, vērusi pērlītes, taisījusi rotaslietas no zivs ādām, kuras īpaši apstrādājot ļoti skaisti laistījās un interesanti izskatījās, arī šuvusi Liepājā krūšturus, kas nemaz neesot viegls darbs. „Mammas mamma savukārt spēlēja teātri un arī daudz nodarbojās ar rokdarbiem,” atceras Niluta, bet par mammas tēvu zina pastāstīt, ka viņš bijis ļoti precīzs cilvēks: „Vectēvs pat malku zāģēja pēc mēra un sakrāmēja kā mežģīnes šķūnī, viņš taisīja arī mēbeles un man leļļu māju.” Niluta atzīst, ka pati arī ir pedants: „Būtībā esmu pat perfekcioniste, muzejā strādājot bija jālīmē piecus metrus liels darbs, kļūdījos slīpumā par puscentimetru – noplēsu visu nost un sāku no jauna,” stāsta Niluta un atzīst, ka ar perfekcionistiem kopā būt ir grūti, jo viņiem ir prasības ne tikai pret sevi, bet arī pret apkārtējiem.

Niluta stāsta, ka šobrīd pa laikam piedalās dažādos konkursos ar labākiem un mazāk labiem rezultātiem. Arī tad ja kāds kaut ko pajautā vai piedāvā, labprāt atsaucas. „Man ļoti patīk minimālas, vienkāršas lietas, ja cilvēkam gribas greznāk,man ir grūti – man patīk pēc iespējas vienkāršāk, bet kvalitatīvāk. 700 gadi vācu pakļautībā ir nodarījuši savu  -  kruzuļi, lēts greznums, visādas arciņas un citi salkani „smukumi” daudziem patīk, bet patīk tāpēc, ka savu bagātību nemaz nezina.” Viņa arī atzīst, ka ir ļoti slikts biznesmenis, varētu strādāt un pelnīt ar mākslu tad, ja būtu kāds, kurš to visu menedžētu.  „Es ļoti labprāt daudz ko darītu un man ir visādas idejas, bet šobrī arī visa kā ir tik daudz, ir milzīga pārprodukcija, līdz ar to grūti saprast, kura ir tā niša, kur kādam vēl kaut kas būtu vajadzīgs. Arī cilvēku pirktspēja, protams, ir svarīga.” Ja runā par pazīstamākajiem Nilutas darbiem, viņa nosauc Arēnas Rīga logo: „Aizgāju ciemos pie paziņas uz reklāmas aģentūru, kur uz galda stāvēja Arēnas Rīga attēls. Jautāju: „Kas tas ir?”, viņa atbildēja, ka tas esot Arēnas Rīga logo. Nokritizēju, tad viņi man teica: „Labi, tad lūdzu uztaisi pati!” Bija slēgts konkurss, kurā izvēlējās manu logo.” Tomēr pašai no sevis veidotajiem darbiem vismīļākie ir vides objekti  -  Nilutas diplomdarbs. „Melnais un baltais siluets, divi vīrieši, kuri cīnās savā strapā un apkārt – pelēki silueti, kas no šīs labā un ļaunā cīņas novērsušies un neiesaistās, jo tā ir ērtāk – neiesaistīties, neredzēt, kas notiek. Otrā pusē bija divi mani silueti un sirds augstumā sarkana līnija, uz kuras notiek šī pati cīņa. Tās ir mūsu izvēles,- vai mēs piedalāmies vai nepiedalāmies apkārt notiekošajā, es piedalos, reizēm varbūt pārāk aktīvi, bet citādi neprotu.”

 0_DIPLOMdarbs_1   0_DIPLOMdarbs_2

Nilutas diplomdarbi

 

‹ Atpakaļ
Lapas izstrāde SIA Datnet IT